'mukas lietas 'mukiem bērniem…

Pļāpājot mammām aktuālā sociālajā vietnē biežāk nekā gribētos sastopos ar argumentu, ka visa tā Baby-led weaning padarīšana ir jaunmoderna un nevajadzīga – bērni taču biezenīšus ir ēduši mūžam, kādēļ gan tagad izdomāt ko jaunu arī šajā sfērā. Patiesība ir veca kā pasaule – kamēr bērnam nav daudz zobu, viņš ēd sasmalcinātu pārtiku, kad var pats to sakošļāt, sāk ēst to, ko citi. Nu tad iegrimu ašā populārā pētniecībā, cik tad “mūžam” biezenīši mazajiem ir bijuši aktuāli un vai tiešām šitā patiesība ir patiesība vai tomēr mīts.

Un mana atbilde ir skaidra un vienkārša: “mūžam” bērni, kamēr viņam nav zobi, ir ēduši mātes pienu. Un tad, kad kļuvuši spējīgi paši sakošļāt barību, pievienojušies pārējiem ģimenes locekļiem, ēdot to pašu, ko citi.

Starp šīm divām stadijām ir process, ko angliski sauc par “weaning” – bērna pakāpeniska iepazīstināšana ar cieto pārtiku pedagoģiskos nolūkos. Latviski precīzu šī vārda tulkojumu meklēju, īsti tāda vārda nav, jo “weaning” nekādā gadījumā nedrīkst jaukt ar vārdu  “feeding”, kas būtu daudz tuvāks latviskajam terminam “piebarošana”, “barošana”.

Patiesībā agrīna bērna piebarošana (un te es tiešām domāju piebarošanu – kad uzņemtā cietā pārtika funkcionāli ir domāta uzturvielu nodrošināšanai nevis ēdienu iepazīšanai) ir vēsturiski nesena – aptuveni pagājušā gadsimta sākums. Tai ir divi pavisam argumentēti skaidrojumi:

– kari. Sievietes devās strādāt vīriešu darbus, pārsvarā rūpnīcās un līdz ar to bērni jau agrīni tika atstāti bez mātes piena. Turklāt pēckara periodā, kad trūkums un bads bija atstājuši psiholoģiska rakstura pēdas cilvēka veselības etalonā, par veselīgu bērnu tika uzskatīts apaļīgs bērns, ko visvienkāršāk varēja panāk agrīni sākot bērnam piedāvāt “uzbarojošu” pārtiku – piemēram, biezputras.

– pakāpeniska atteikšanās no zīdītāju pakalpojumiem un nesekmīga bērnu barošana pēc grafika, kas noveda pie piena nepietiekamības daudzām mātēm, un radās vajadzība tā vietā piedāvāt papildus ēdienu.

Tā kā šo iemeslu dēļ bērnam papildus ēdiens tika piedāvāts tiešām agri – pat 2-3 mēnešu vecumā, tad, protams, ka par patstāvīgu ēšanu, kožļāšanu utt. nevarēja būt runa un sākās mīcīšanas, šķaidīšanas, tumēšanas un citas smalcināšanas tradīcijas, lai bērnam kaut kā piedāvātu pārstrādājamu cieto barību. Te arī sākās bērnu pārtikas industrija, biezenīši, putriņas u.c. Abi vēsturiskie piebarošanasi iemesli nav vairs spēkā mūsdienās, tomēr tradīcijas palikušas it stipras, bērnu pārtikas industrija arī nav gatava padoties un te nu mēs esam…

…tā kā es veicu ašo izpēti, koncentrējoties tieši uz piebarošanas izcelsmi nevis krūtsbarošanas izzušanu, tad būšu tikai priecīga, ja zinošākas mammas papildinās šo informāciju (komentāros) ar nelielu ieskatu krūtsbarošanas vēsturē un varbūt var pateikt, cik ilgi agrāk bērnus rekomendēja barot ar krūti ekskluzīvi – mani, piemēram, tas ļoti interesētu…

Mūs pazīstot, droši vien nav trīs reiz jāmin, kā mēs izturamies pret mammas pieniņu mazajiem – ar visām četrām par!!! Un ļauj tik man parunāt par šo tēmu, un es kļūstu emocionāla un nekonstruktīva. Tāpēc šoreiz par ko citu… par krūtīm.

Mani pašu Dieviņš apveltījis ar daudz pieniņu. Patiešām sūdzēties nevaru. Taču tam ir arī savas sliktās puses – pieniņš tek aumaļām, kad vajag un nevajag, krūtis smagas, sāpīgas… Īsi sakot, krūšu labsajūtai jāpievērš īpaša uzmanība. Un par to tad arī šis blogieraksts

Barojot Robinu pieredze bija visāda, sākums bija grūts (te paldies Klaudijai Hēlai, kura uzmundrināja un palīdzēja nepadoties, kā arī kkm.lv konsultantēm, kas brauca palīgos). Tādēļ, sagaidot Klāsiņu, barošanai gatavojos jau nopietnāk. Man bija skaidras sekojošas lietas:

• veļai jeb krūšturim ir jābūt ne vien labam, bet izcilam un tā nav lieta, uz ko naudu taupīt, jo iedzīvošanās strijās un diskomforts, ko rada savas funkcijas nepildošs krūšturis – nē, vēlreiz to negribu;
• krūštura ieliktnīšos, kaut arī biju atklājusi sev tuvāko piedāvājumu, kuros jutos puslīdz (bet tikai puslīdz) labi, biju iztērējusi veselu bagātību – ja rēķinām, ka vidēji aizgāja 1-2 kastītes nedēļā, kuras maksā ap 2.50 Ls katra, tad vairāk kā gada laikā, ko baroju Robinu, biju iztērējusi vairāk kā 100-200 Ls tikai par ieliktnīšiem vien. Un tie, tāpat kā autiņbiksītes, sadalās vēl nezin cik simtus gadu – tātad arī dabai nedraudzīgais faktors mani satrauca.
• un man bija izveidojušās savas atziņas par krūšu kopšanu pēc nepatīkamas pieredzes no iepriekšējās barošanas.

Tieši tādēļ, es meklēju un atradu priekš sevis Carriwell – nu esmu izmēģinājusi šos produktus arī darbībā un ar prieku saku, ka apraksti atbilst īstenībai un piedāvāju jums to produktu izlasi, kas man patīk un kurus lietoju pati. Tie ir barošanas krūšturi (patiešām labi!), vairākkārt lietojamie krūšturu ieliktnīši (tostarp arī dabīgā zīda) un arī visu grūtniecības laiku izmantoju grūtnieču jostu.

Savukārt krūtis daudz vairāk saudzēju un kopju. Jau uz slimnīcu devos nobruņojusies ar kāpostiņu – kad jutu, ka krūtis sāk kļūt siltas un lielas, liku vēsas kāposta lapas, ko sabakstīju ar dakšiņu, lai vēl labāk izdalās suliņa. Un daudz ļāvu krūtīm atrasties svaigā gaisā – gaisa peldes pēc barošanas, ieziežot krūtsgalu tikai ar pieniņu – patīkami un noderīgi. Pirms krūti paslēpu krūšturī, apziedu krūtsgalu ar mitrinošu, mīkstinošu krēmiņu, piemēram, rozā Bepanthen man it labi patīk. Jāatzīstas, ka plaisās un nelielā asiņošanā iedzīvojos arī šoreiz, bet tagad jau savlaicīgi biju ievākusi informāciju, ko tad darīt – Klaudija Hēla krūtsbarošanas kursiņos ieteica Austrālijas tējaskoka eļļiņu – to tad arī pēc maziem meklējumiem izdevās aptiekā atrast (gan bez Austrālijas) un tā tiešām dara brīnumus. Lietoju to sekojoši: 2-3 pilieni uz vates tamponiņa, ar tiem viegli apsmērēju bojātās krūtsgala vietiņas (pāris reižu izmēģināju arī jaukt kopā ar lavandas eļļiņu 2+2 pilieni) un ļauju palikt līdz nākamai barošanas reizei. Svarīgi – tā eļļa pirms barošanas NOTEIKTI ir jāmazgā nost! (jo tā arī briesmīgi smird 😉 )… bet diennakts laikā manas krūtis atkal bija gatavas barošanai ar smaidu

Jau pirms laika rakstīju par krūts veselības tēmu mazliet te. Bet šoreiz vēlējos aicināt arī jūs pievienoties ar savu aktivitāti krūts veselības tēmas aktualizēšanā – šajā nedēļas nogalē, 11. jūnijā, notiks dažādi ar šo saistīti pasākumi, kuros būtu jāpiedalās ikvienai sievietei un ikvienam, kam sievietes ir svarīgas.

(more…)

Šajā bloga ierakstā es gribu parunāt ar un par sievietēm. Tā ir tāda maķenīt smaga tēma, bet es tomēr no visas sirds aicinu par to mazliet aizdomāties, jo par to daudz labāk ir runāt, kā bāzt galvu smiltīs un izlikties, ka tas tamdēļ paies man garām. Tā nopietnā lieta ir krūts vēzis. Bet tai ir liela un gaiša puse – ja par to runā, atver acis un laikus pārbaudās, tad krūts vēzis ir veiksmīgi ārstējams. Tas ir iemesls, kādēļ es gribu uzrakstīt šeit pāris rindkopas arī par ne tik foršām lietām. Mani pašu tas ir skāris jau agrā bērnībā, kad šī slimība paņēma manu vecmāmiņu – foršo un mīļo vecmāmiņu, kas iemācīja man burtus un vēl lērumu visa kā laba. Un tādēļ es zinu, ka man kā cilvēkam, kuram ģimenē ir bijusi šī slimība, palielinās risks ar to saslimt. Es esmu tā katra devītā, par kuru runā šobrīd aktuālā reklāmas kampaņa – esmu riska grupā. Taču šī apziņa mani mudina pārbaudīties – kaut arī biežāk ar krūts vēzi saslimst sievietes pēc 50, pārbaudīties nenāk par skādi ikvienai jau krietni agrāk – www.veselaskrutis.lv rakstīts, ka sievietēm vecumā no 20 līdz 50 gadiem būtu ik mēneis jāveic krūšu pašizmeklēšana un vismaz reizi trīs gados pārbaude pie ārsta. Un sievietēm pēc 50 doties pie daktera vajadzētu vēl biežāk, turklāt viņām valsts apmaksā mamogrāfijas pārbaudi reizi 2 gados, tā ka laist garām iespēju būtu aplami. Un vēl mani uzmundrināja ziņa, ka bērniņa barošana ar krūti IEVĒROJAMI samazina risku saslimt ar krūts vēzi, tādēļ speciālisti iesaka barot mazuli ar krūti vismaz pirmos 4 mēnešus. Lūk, vēl viens iemesls barot mazo ar savu pieniņu Robinu esmu barojusi cītīgi, tagad mazo punčbēbi arī saēdināsim – savtīgi un forši Nu, lūk! Savu labo darbu esmu padarījusi – ceru, ka šo ierakstu izlasīs vismaz kāda sieviete un par to mazliet padomās. Tā esmu atsaukusies aicinājumam uzrunāt sev apkārt esošās sievietes un aicināt viņas pārbaudīties! Lūdzu, pārbaudieties! Un uzrunājiet arī jūs savas mammas, māsas, draudzenes – ļoti jau gribas domāt, ka nevienu tas neskars, bet ja nu tomēr, tad varbūt jūsu rokās ir izglābt kādu dzīvību. Jo, vēlreiz atkārtojos, krūts vēzis ir ārstējams, ja vien par to laikus uzzin.

Informācija rakstiņam atrasta www.veselaskrutis.lv